Vissenākais un visvairāk izmantotais saldinātājs ir medus. Aranjas alās Spānijā atrasti 15 000 gadus veci alu zīmējumi, kuros attēlotas sievietes, kas koku galotnēs vāc savvaļas medu.

Cukurniedres ir augs, kam nepieciešams silts un mitrs klimats. Tā izcelsme ir Dienvidāzijas un Dienvidrietumāzijas tropiskie apgabali. Mūsdienu cukurniedres var izaugt līdz 1,2 m augstumam, taču sākotnējais savvaļas augs bija ievērojami mazāks. Tiek uzskatīts, ka Jaungvinejā cukurniedres kultivēja jau 6000 gadus pirms mūsu ēras.

Sākotnēji cilvēki vienkārši košļāja cukurniedres vai arī gatavoja no tām svaigi spiestu cukura sulu. Daudzās vietās, kur audzē cukurniedres, šis zaļais dzēriens vēl šodien ir populārs slāpju veldzētājs. Lai līdzsvarotu saldumu, dzērienam pievieno nedaudz citronu sulas.

500. gadā pirms mūsu ēras Indijā izdomāja, kā no cukurniedrēm iegūt tīru cukuru. Mūsu ēras 700. gados arābi (vārds ¨cukurs¨ cēlies no arābu valodas vārda "maisi") ieveda cukurniedres Vidusjūras reģiona valstīs, bet 15. gadsimtā Kolumbs aizveda cukurniedres uz Rietumindiju.

17. un 18. gadsimtā vairumam Eiropas valstu dienvidu puslodē bija kolonijas, kuru plantācijās audzēja cukurniedres. Parasti cukurniedres jēlcukurā pārstrādāja turpat plantācijā un pēc tam sūtīja uz Eiropu, kur to attīrīja un tas kļuva par "balto zeltu". Taču cukurs joprojām bija liela greznība, ko varēja baudīt tikai turīgi ļaudis.

Eiropa iegūst pati savu cukuru
19. gadsimta sākumā Napoleons nobloķēja jūras tirdzniecības ceļus, kas apgrūtināja niedru cukura ievešanu Eiropā. Eiropiešiem nācās meklēt veidu, kā iegūt cukuru aukstākā klimatā.

1747. gadā vācu ķīmiķis Margrāfs atklāja, ka no lopbarības bietēm iespējams iegūt cukuru, kas ir identisks cukurniedru cukuram. Viņa skolnieks Francs Karls Ašārs turpināja šo darbu un selekcionēja bietes ar augstāku cukura koncentrāciju (6-8%), ko nosauca par cukurbietēm. 1801. gadā viņš nodibināja pasaulē pirmo cukurbiešu saimniecību.

Pakāpeniski tika selekcionētas cukurbietes, kurās cukura saturs bija tikpat augsts kā cukurniedrēs (16-19%), un, kad ražošana ieguva arī valsts atbalstu, sākās jauns laikmets cukura vēsturē. 1880. gadā cukurbietes jau veidoja 63% no pasaules cukura ražošanas apjoma.

"Dansukker" ir vadošais cukura produktu zīmols Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs. Tas ir zīmols, kas simbolizē kvalitāti, meistarību un prieku, kā arī ilgu un ievērības cienīgu vēsturi.

Kopš 19. gadsimta piecdesmitajiem gadiem cukurbiešu audzēšana sāka attīstīties Dānijā un Zviedrijā, un tieši šeit radies uzņēmums "Dansukker". Apvienojot vairākas mazas cukura dzirnavas un rafinēšanas rūpnīcas, 1872. gadā tika dibināta cukurfabrika "De Danske Sukkerfabriker" un 1907. gadā - "Svenska Sockerfabriks AB".

Dānijas un Zviedrijas uzņēmumi apvienojās 20. gadsimta pirmās desmitgades beigās, bet kopš 2000. gada aptuveni 30 miljoni patērētāju Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs uzņēmuma produktus var iegādāties ar zīmolu - "Dansukker". „Dansukker” zīmols pieder uzņēmumam „Nordic Sugar”, kas ir daļa no „Nordzucker Group”.

Līdz 20. gadsimta četrdesmitajiem gadiem cukuru ražoja cukurgalvu formā. Cukurgalvas svēra līdz 15 kg un tām bija konusveida forma, jo šķidru cukuru lēja konusveida veidnēs ar mazu atvērumu apakšā, pa kuru iztecēja liekais šķidrums. Veikalos cukurgalvas sadalīja mazākos gabaliņos.

Mūsdienās Ziemeļvalstu reģionā nepatērējam vairāk cukura nekā pirms 50 gadiem, taču patēriņa paradumi gan ir mainījušies. Pēckara periodā arvien vairāk sieviešu sāka strādāt. Tāpēc arvien vairāk sākām iegādāties gatavu pārtiku un ēst ārpus mājas - mājsaimniecības vairs nebija galvenās cukura patērētājas.

Dažu pēdējo desmitgažu laikā ir radusies arvien lielāka interese par dažādu lietu gatavošanu no pašiem pamatiem, un arī "gatavošana mājas" ir piedzīvojusi renesansi. Cepot kanēļmaizītes vai gatavojot ievārījumu vai konservus paši, gūstam ne tikai garšas baudījumu. Gatavošana ir iespēja darboties ar rokām, atpūsties un aizbēgt no ikdienas rutīnas.